Paula Raudsepa apskats “Vēlēšanas krīžu laikā”

Autors: Pauls Raudseps, Žurnāla Ir komentētājs

Krīzes sākās jau tūlīt pēc iepriekšējās Saeimas vēlēšanām. Pirmā bija valdības izveidošanas krīze. 13. Saeimā savēlētais raibais partiju rasols padarīja stabilas koalīcijas izveidošanu gandrīz par neiespējamo misiju, un tikai trešajā piegājienā prezidentam Vējonim izdevās atrast īsto kandidātu – Krišjāni Kariņu no Jaunās Vienotības. Viņa Ministru kabinets tika apstiprināts vairāk nekā trīs mēnešus pēc vēlēšanām.

Sekoja banku sistēmas attīrīšanas krīze, kuras laikā Latvijai draudēja nonākšana starptautiskajā naudas atmazgātājvalstu “pelēkajā sarakstā” ar visām no tā izrietošajām smagajām sekām visai tautsaimniecībai. Laikā, kad notika izšķirošais balsojums, kas paglāba Latviju no šī neglītā zīmoga, jau bija sākusies trešā – kovida krīze, kura vairāk nekā divus gadus radīja pastāvīgu spriedzi gan politikā, gan sabiedrībā.

24. februārī Krievija uzsāka plašu uzbrukumu pret Ukrainu, izraisot militārās drošības krīzi Eiropā, kas bija sevišķi draudpilna Krievijas kaimiņvalstīm, kā arī energoresursu cenu krīzi pasaulē, kuras ietekme būs sevišķi jūtama šajā ziemā. Neatlaidīgās nestabilitātes rezultātā vārds “drošība” tagad ir visu vadošo partiju programmu vadmotīvs, un šķiet, ka vēlēšanās viens no izšķirošajiem faktoriem būs balsotāju vērtējums – kurš vislabāk spēs viņus pasargāt no visapkārt sabiezējušajiem draudiem?

Šim darbam pieteicies sen neredzēts sarakstu skaits. Pēdējā reize, kad vēlētājiem bija jāizvēlas starp 19 biļeteniem, bija 2006. gads. Lielo politisko piedāvājumu, domājams, nosaka divi apstākļi – daudzo pandēmijas laika pašpasludināto protestu līderu vēlme turpināt gozēties publikas uzmanības centrā, kā arī iespēja partijām, kuras iegūst vairāk nekā 2% balsu, saņemt finansējumu no valsts budžeta. Sarakstu skaits, kurš varētu gūt pārstāvniecību nākamajā Saeimā, dažās prognozēs sasniedz pat divpadsmit, taču tas neliekas sevišķi ticami. Turklāt jau tagad ir skaidrs, ka diezin vai ir vairāk par septiņām partijām vai to apvienībām, kurām ir reālas izredzes iekļūt koalīcijā pēc vēlēšanām. Sāksim ar īsu šo sarakstu raksturojumu.

 

Jaunajai Vienotībai (1. saraksts) krīzes dod iespēju politiski paspīdēt. 2010. gadā, kad Latvija vēl cīnījās ar “dižķibeles” jeb lielās finanšu krīzes sekām, Vienotība no Eiroparlamenta atsauktā premjerministra Valda Dombrovska vadībā 10. Saeimas vēlēšanās ieguva 33 vietas parlamentā, otro labāko rezultātu Latvijas vēsturē. Tagad aptaujas liecina, ka Jaunā Vienotība no Eiroparlamenta atsauktā premjerministra Krišjāņa Kariņa vadībā ar atrāvienu apsteidz visus sāncenšus. Pat ja rezultāts nebūs tik labs kā 2010. gadā, JV visdrīzāk kļūs par noteicošo spēku 14. Saeimā. Rezultāts ir sevišķi zīmīgs tāpēc, ka pirms četriem gadiem bija šaubas, vai JV vispār iekļūs parlamentā. Savā ziņā Kariņa lielākais sasniegums ir tas, ka pastāvīgo krīžu šūpotajai valdībai izdevies noturēties ilgāk nekā jebkurai citai demokrātiskās Latvijas vēsturē, un JV sola turpināt tās uzņemto kursu. Septembra sākumā veiktās aptaujas liek spriest, ka daudziem vēlētājiem tas rada stabilitātes sajūtu nestabilā laikā.

 

Zaļo un Zemnieku savienība (3. saraksts). 13. bija pirmā Saeima, kurā ZZS tika ievēlēta, bet pavadīju visus četrus gadus opozīcijā. Šopavasar ZZS piedzīvoja arī šķelšanos, kad to pameta gan Zaļā, gan Liepājas partija. Priekšvēlēšanu kampaņā partijas vadošie kandidāti bijuši spiesti norobežoties no pašu izvirzītā premjerministra amata kandidāta Aivara Lemberga izteicieniem, kurus daudzi tulko kā Krievijai labvēlīgus, un taisnoties, ka pirmajā instancē par smagiem ar korupciju saistītiem kriminālnoziegumiem notiesātajam un gadu cietumā pavadījušajam ventspilniekam spriedums ir pārsūdzēts un vēl nav stājies spēkā. ZZS politiskais piedāvājums vienmēr balstījies uz naudas piesaistīšanu provinces pašvaldībām un Lemberga īpatnējo valdzinājumu daļai vēlētāju, kuri neko labāku par “zog, bet dalās” no politiķiem nesagaida. Tomēr laiki mainās un ZZS ietekme mazinās. Saeimā tā visdrīzāk iekļūs, bet iekļaušanās koalīcijā tai būtu liela veiksme.

 

Nacionālā apvienība Visu Latvijai!-Tēvzemei un Brīvībai/LNNK (11. saraksts). NA pēdējos četros gados turpināja apvienot savu statusu kā “sistēmas partija”, kura regulāri tiek iekļauta valdošajā koalīcijā, ar labējo populismu, kuram raksturīga agresīva nostāja pret imigrantiem un viendzimumu laulībām. Pēc 24. februāra šī ideoloģija NA politiķus nostādīja neērtā situāciju, jo viņu līdzšinējā varoņa, Ungārijas premjerministra Orbāna Putinam draudzīgā politika tagad apdraud Ukrainas un līdz ar to arī Latvijas drošību. NA arī nav vairs tik viegli izcelties ar savu nacionālo politiku, jo kopš Krievijas agresijas visas “latviskā spārna” partijas atbalstījušas gan pilnīgu pāreju uz latviešu valodu skolās, gan padomju pieminekļu gāšanu. Reitingi liecina, ka NA atbalsts šajās vēlēšanās varētu būt līdzīgs pirms četriem gadiem saņemtajam. Kā premjerministra kandidātu NA izvirzījusi plašākā sabiedrībā mazpazīstamo Siguldas novada domes priekšsēdētāju Uģi Mitrevicu, kas liek domāt, ka NA nevis pretendē uz vadību nākamajā koalīcijām, bet gan plāno atkal ērti iekārtoties iekšējās opozīcijas lomā.

 

Konservatīvie (13. saraksts) pirms vēlēšanām nonākuši īpatnējā un neērtā situācijā. Partijas skaļākais solījums pirms iepriekšējām vēlēšanām – “3 x 500” jeb minimālās algas un neapliekamā minimuma gan algām, gan pensijām palielināšana līdz 500 eiro – ir izpildīts, taču atbalsts šajās vēlēšanās gandrīz noteikti būs ievērojami zemāks nekā 2018. gadā, kad viņi saņēma 13,9% balsu – trešo lielāko skaitu. Iespējams, ka vēlētāji gaidīja vairāk no viņiem kā “bezkompromisa tiesiskuma” aizstāvjiem, un bijušās Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāja vietnieces Jutas Strīķes nāve 2020. gadā atņēma partijai cilvēku, kurš sabiedrības acīs visspilgtāk iemiesoja ciņu pret korupciju. Partijas premjerministra amata kandidāts, tieslietu ministrs Jānis Bordāns gan atgādina, ka tieši pateicoties konservatīvo stingrajai nostājai pie ministru krēsliem netika ar Lembergu saistītā ZZS. Taču, pat Konservatīvie iekļūs Saeimā, viņu ietekme visdrīzāk būs mazāka nekā līdz šim.

 

Progresīvie (15. saraksts) ir uz viļņa. Pēc veiksmīga starta Rīgas domes ārkārtas vēlēšanās 2020. gadā, viņi piesaistījuši uzmanību un izvirzījušies kā nopietna alternatīva liberālajiem vēlētājiem, kuri iepriekšējās vēlēšanās visdrīzāk izvēlējās starp Jauno Vienotību un Attīstībai/Par! Partijai izdevies arī piesaistīt spēcīgus kandidātus uz ministru amatiem, tai skaitā premjerministra amata kandidātu Kasparu Briškenu, kurš līdz šim atbildēja par milzīgā infrastruktūras projekta Rail Baltica stratēģisko attīstību. Pēc Latvijas Zaļās partijas izslēgšanas no Eiropas zaļo partiju ģimenes, Progresīvie kļuvuši par kandidātpartiju uz viņu atbrīvoto vietu. Tomēr partiju vajā dažkārt pārspīlēti pārmetumi gan par sociāldemokrātisko ekonomisko programmu, gan par liberālo nostāju nacionālajos jautājumos. Tas liek jautāt, kā Progresīvie varētu iekļauties kādā no iespējamajām nākamās Saeimas koalīcijām. Tomēr septembra sākuma reitingi liecina, ka Saeimā viņiem vieta atradīsies.

 

Attīstībai/Par! (16. saraksts) Ir bijuši nozīmīgi sasniegumi šajā Saeimā. Apvienība panākusi vairāku sen iekavētu darbu nobeigšanu, tai skaitā administratīvi teritoriālo reformu, kura apvienoja daudzas mazas, neefektīvas pašvaldības lielākos novados, un pudeļu depozīta sistēmas ieviešanu. A/P ar mainīgām sekmēm uzņēmās arī nepateicīgo veselības ministra amatu pandēmijas laikā. A/P partiju aliansi vieno sociālais liberālisms, bet tajā spriedzi izsauc skandāli, kuros šajās Saeimas laikā iekūlušies politiķi no partijas Attīstībai. Tās ciešās saites ar dažādiem vietējiem uzņēmējiem daudzu acīs spilgti izgaismoja apvienības ministra Pleša lēmums apturēt Rīgas teritoriālo plānojumu, jo, cita starpā, tajā bija iecerēts gandrīz pilnībā aizliegt pilsētā azartspēles. Rezultātā no Par! Izstājās viens no partijas redzamākajiem biedriem, Rīgas mērs Mārtiņš Staķis. A/P! premjerministra amata kandidāts, aizsardzības ministrs Artis Pabriks, sola būt izlēmīgāks un efektīvās valdības vadītājs par Krišjāni Kariņu, taču septembra sākuma reitingi liek domāt, ka Saeimā A/P iekļūs, bet ar mazāku pārstāvniecību nekā iepriekšējās vēlēšanās.

 

Apvienotais saraksts (18. saraksts) ir nosaukums arhitekta un uzņēmēja Ulda Pīlēna politiskajam projektam, kuram viņš piesaistījis Reģionālo apvienību un no ZZS aizgājušās Zaļo un Liepājas partijas. Pīlēns, kurš savulaik bija starp Tautas partijas pirmajiem, redzamākajiem biedriem, ir AS premjerministra kandidāts, lai gan pats vēlēšanās nepiedalās. Saraksts sevi piesaka kā konservatīvs spēks un “krīzes menedžeru” komanda, taču programmā un intervijās ļoti nekonkrēti izsakās par saviem plāniem un iecerēm ekonomikas stabilizēšanai un attīstīšanai. Savukārt solījumi mainīt vēlēšanu sistēmu un atvieglot referendumu sarīkošanu pārklājas ar daudzu opozicionāro sīkpartiju iecerēm. Tomēr Factum aptaujās AS reitingi kopš jūlija strauji pieauguši. Latvijas vēlēšanās tradicionāli izceļas kāda jauna partija un līderis, kas piesaista ar līdzšinējo varu vīlušos, un šo lomu, tiesa, mazākā mērogā nekā savulaik Šķēle vai Repše, šogad varētu izpildīt Pīlēns.

 

Saskaņa un pārējie

Kopš tās izveidošanas 2005. gadā, Saskaņas (tolaik Saskaņas Centra) nemainīgais mērķis ir bijis iekļūšana Latvijas valdībā. Kopš 2010. gada partija allaž bija starp vēlēšanu līderiem un saņēma starp 23 un 31 deputātu mandātu, taču Saskaņas ietekme satrauca visus, kuriem aizdomīgs licies politisks spēks, kas bija slēdzis sadarbības līgumu par Putina partiju Vienotā Krievija. Tāpēc jautājums, vai Saeimā varētu izveidoties politisko spēku izkārtojums, kas akceptētu Saskaņas piedalīšanos koalīcijā, bijis starp svarīgākajiem pēdējās četrās vēlēšanās.

Šis posms Latvijas politiskajā vēsturē ir beidzies. Saskaņu no spēles izslēdzis gan nozīmīgi samazinātais atbalsts, gan partijas politiskā pozīcija. Tiesa, sākotnēji Saskaņa (7. saraksts) ieņēma pārsteidzoši stingru nostāju pret Putina agresiju. Kopā ar visām citām Saeimā pārstāvētajā partijām tā 24. februāri nobalsoja par Krievijas agresijas nosodīšanu. Tomēr laika gaitā Saskaņas nostāja kļuvusi svārstīgāka. Tā atteicās nosaukt Krieviju par terorismu atbalstošu valsti un kritizēja lēmumu nojaukt padomju pieminekļus. Mainīgās nostājas rezultātā tā ne tikai zaudējusi reālas izredzes iekļūt nākamajā valdībā, bet vienlaikus arī kādu daļu savu vēlētāju. Prognozējams, ka tā iegūs ievērojami mazāku atbalstu par tiem 19,8%, kurus saņēma iepriekšējās vēlēšanās.

 

Taču, kā Rainis savulaik rakstīja, “zārks jau nevar palikt tukšā”, un uz Saskaņas zaudētajām, Putinam simpatizējošajām balsīm tagad pretendē gan bijušais Saskaņas biedrs, 1984. gadā dzimušais, agresīvi populistiskais Aleksejs Rosļikovs (Stabilitātei!, 8. saraksts), gan vecmodīgākā Latvijas Krievu savienība (2. saraksts), kuras pazīstamākā seja ir 73 gadus vecā Eiropas Parlamenta deputāte Tatjana Ždanoka. Abām šīm partijām atbalsts septembra sākumā svārstījās ap 5% slieksni. Bet pat ja viena vai abas iekļūst Saeimā, valdībā tās nebūs.

 

No pārējiem deviņiem sarakstiem vienīgi Aināra Šlesera partijai Latvija pirmajā vietā (12. saraksts) septembra sākuma Factum aptauja deva kādas cerības iekļūt Saeimā. Lai gan vēl jūlijā tai bija pat 7,5% atbalsts, tas tagad ir nedaudz zem 5%. Otra pazīstamākā populistu partija, Alda Gobzema Katram un Katrai (14. saraksts) arī piedzīvojusi reitingu kritumu. Pavasarī tā vēl atradās diezgan stabili virs 5% barjeras, bet tagad piesaista tikai 3,3%. (Par abiem šiem politiskajiem spēkiem varat izvērstāk lasīt Ingas Spriņģes PBLA speciāli rakstītajā analīzē “Kādas ir populistu izredzes iekļūt nākamajā Saeimā”). Nevienam citam sarakstam atbalsts Factum aptaujās nepārsniedz 2%.

 

Ja šīs tendences saglabāsies arī vēlēšanu dienā 1. oktobrī, var izrādīties, ka par spīti dažādu analītiķu un vērotāju paustajām bažām, krīze Latvijā nav labvēlīga augsne populistiem un tautas neapmierinātības kurinātājiem. Neba jau pirmo reizi Latvijas vēlētāji apliecinās, ka nestabilitātes  laikā viņi nav gatavi eksperimentēt, bet turas pie mierinoši pazīstamā.