Kampaņa sabangotos ūdeņos
Partiju priekšvēlēšanu pozīcijas analizē Pauls Raudseps, žurnāls Ir, raidieraksti Šķiltava, Ārskats
Kad Evika Siliņa (Jaunā Vienotība) 14. maijā atkāpās no premjerministres amata, visi iepriekšējie pieņēmumi un prognozes par 3. oktobrī gaidāmajām 15. Saeimas vēlēšanām bija jāpārskata.
Līdz tam brīdim pakāpeniski brieda vēlēšanu rezultāts, kurā no dažādiem avotiem plūstošas neapmierinātības straumes varētu savienoties un novest līdz rezultātam, kurā izšķiroša ietekme Saeimā būtu partijām ar vairāk vai mazāk izteiktu prokrievisku noslieci. Tāpēc jau labu laiku bija skaidrs, ka partiju attieksme pret Latvijas drošību un atbalsts Ukrainai būs starp svarīgākajiem faktoriem, pēc kuriem jāvadās vēlētājiem, izšķiroties, par kuru sarakstu balsot. (Gatavība turpināt atbalstīt Ukrainu ir tik svarīgs jautājums, ka atsevišķā sadaļā izceļam, ko šajā sakarā katra partija ierakstījusi savā programmā. Taču jāņem vērā, ka Latvijas drošību varētu ietekmēt arī Ukrainu atbalstošu partiju gatavība iesaistīt valdībā politiskus spēkus, kas vairāk skatās uz Krievijas pusi.)
Siliņas valdībai bija vairāki konkrēti sasniegumi. Tā spēja palielināt izdevumus aizsardzībai līdz gandrīz 5% iekšzemes kopprodukta un vienlaikus samazināt lielākai daļai iedzīvotāju ienākuma nodokļus, kā arī nozīmīgi pazemināt recepšu zāļu cenas. Taču par spīti šiem panākumiem, Siliņas valdība bija nepopulāra. Pašai premjerministrei neizdevās izveidot pozitīvu emocionālu saiti ar vēlētājiem, dzimstības kritums un salīdzinoši lēnā ekonomiskā izaugsme radīja stagnatīvu gaisotni, bet publiskie ķīviņi ar koalīcijas partneriem Progresīvajiem un Zaļo un Zemnieku savienību (ZZS) radīja priekšstatu, ka politiķi tikai strīdas un neko nedara. Viens no Siliņas panākumiem – “tradicionālo vērtību” aizstāvju pretestības pārvarēšana un Stambulas konvencijas par vardarbības pret sievietēm ratificēšana – kļuva par koalīcijas iekšējo pretrunu ķīlnieku, kad ZZS pērnā gada nogalē pēkšņi mainīja nostāju un kopā ar opozīcijas partijām nobalsoja par izstāšanos no konvencijas. Tas izsauca lielākos protestus Latvijā pēdējo 20 gadu laikā. Pēc prezidenta Rinkēviča iesaistīšanās gala lēmums par konvencijas likteni atstāts nākamās Saeimas rokās.
Stambulas konvencijas neskaidrā nākotne padara partiju nostāju šajā jautājumā par lakmusa testu, kas ļauj spriest par attieksmi pret otro šajās vēlēšanās būtisko jautājumu: liberālām, eiropeiskām vērtībām. Latvijas iekšpolitiku nākamajās četros gados lielā mērā noteiks tas, cik nozīmīga ietekme parlamentā būs partijām, kuru stratēģija un mērķi līdzinās Viktora Orbāna politikai Ungārijā un ir agresīvi vērsta pret imigrantiem, LGBT cilvēku un sieviešu tiesībām, un cenšas pakļaut valdības ideoloģijai sabiedriskos medijus, nevalstiskās organizācijas, tiesas un citas neatkarīgas institūcijas.
28.maijā par premjerministru kļuva viens no skaļākajiem opozīcijas politiķiem Andris Kulbergs, un pēkšņi vairs nebija iespējams vēlēšanas pasniegt kā cīņu starp “Vienotības – Progresīvo režīmu” un tā apkarotājiem. Viens no šiem oponentiem negaidīti bija kļuvis par vadītāju jaunai valdībai, kurā viņa pārstāvētais Apvienotais saraksts un vēl viena opozīcijas partija – Nacionālā apvienība – nomainīja Progresīvos, un kurā Jaunās Vienotības ietekme stipri mazinājās.
Izmantot šo negaidīto pavērsienu gan varēs tikai salīdzinoši neliels skaits politisko spēku. 2022. gada vēlēšanās iesaistījās 19 saraksti, taču šogad uz vietām Saeimā pretendē tikai 14, un no tām tikai septiņas spējušas savākt maksimālo atļauto kandidātu skaitu – 125. Tikai sešām partijām augusta beigās publiskotajā SKDS aptaujā atbalsts pārsniedz 3%, bet, lai iekļūtu Saeimā, ir jāsaņem vairāk par 5% balsu.
Šo sešu partiju piedāvājumu, sarindotu atbilstoši saraksta izlozēto biļetena numuru secībai, apskatīsim plašāk, pēc tam īsumā raksturosim pārējos sarakstus, sarindotus atbilstoši popularitātei augusta beigās veiktajai aptaujai. Pie katra saraksta pierakstīts arī tā biļetena numurs.
Suverēnā vara/Apvienība Jaunlatvieši (1)
Saraksts, kurā apvienojās daudzi bijušie Latvijas Krievu savienības un Saskaņas centra aktīvākie biedri ar visagresīvākajiem noskaņojuma “viss ir slikti” paudējiem. SV/AJ pārstāvji nespēj skaidri pateikt, ka Krima pieder Ukrainai, toties iestājas par atbalsta samazināšanu Kijivai. Saraksta seja un galvenā līdere Jūlija Stepaņenko jau izsenis ir bijusi karojoša “tradicionālo vērtību” pārstāve, iestājusies pret Stambulas konvenciju, pret LGBT+ tiesībām un pret informācijas par drošām seksuālām attiecībām iekļaušanu skolu mācību programmās. Cits redzams saraksta līderis Rūdolfs Brēmanis tiek tiesāts par vairāk nekā 100 000 eiro piesavināšanos laikā, kad viņš strādāja diplomātiskajā dienestā. Brēmanis un Stepaņenko šobrīd ir Rīgas domes deputāti un izceļas ar agresīvu izturēšanos, kuru paši filmē un izmanto, lai veidotu ierakstus soctīklos.
Taktika acīmredzot strādā, jo gada laikā saraksta atbalsts vairāk nekā dubultojies. Jaunākajās aptaujās SV/AJ ir otrs populārākais saraksts un kļuvis par nepārprotamo līderi starp partijām, kas pretendē uz krievvalodīgo vēlētāju pārstāvēšanu.
Visas vadošās partijas saka, ka nebūtu gatavas veidot koalīciju ar SV/AJ.
Nacionālā apvienība Visu Latvijai! – Tēvzemei un Brīvībai/LNNK (5)
Šīs būs pirmās vēlēšanas 16 gadu laikā, kur Nacionālās apvienības sarakstā nebūs allaž pieklājīgi un līdzsvaroti runājošais Raivis Dzintars. Viņš šajās vēlēšanās nekandidē. Izmaiņas partijas tēlā jau ir manāmas. Par priekšvēlēšanu galveno tēmu NA izvēlējusies vēršanos pret imigrantiem, un lai gan partijas premjerministra amata kandidāte ir nesen par izglītības ministri kļuvusī Ilze Indriksone, saraksta tēlu veido jaunais iekšlietu ministrs Jānis Dombrava. Viņš uzsācis agresīvu kampaņu pret nelielo imigrantu skaitu no Indijas un Pakistānas. Viņš arī patvaļīgi uzrakstīja augstprātīgu vēstuli par imigrācijas politiku Spānijai, par ko izpelnījās rājienu no prezidenta un premjerministra, jo Spānijas karavīriem ir svarīga loma Latvijā izvietotajos NATO spēkos. Par novembra balsojumu pret Stambulas konvenciju NA saņēma kritiku pat no saviem atbalstītājiem un tagad izsakās izvairīgi par šo jautājumu. NA arī izvairās atbildēt, vai būtu gatavi iet koalīcijā ar Šlesera partiju LPV.
Apvienotais saraksts – Latvijas Zaļā partija, Latvijas Reģionu Apvienība, Liepājas partija (7)
Politikā personībām ir liela nozīme, bet nav daudz gadījumu, kad partija padara par savas programmas stūrakmeni vienu konkrētu cilvēku. Šādu ceļu izvēlējies Apvienotais saraksts, kurš programmā ierakstījis sekojošus teikumus: “Politiska krīze apdraudēja Latvijas drošību. Tad nāca risinājums – Andris Kulbergs.”
Kulbergam šis ir bijis ļoti straujš karjeras kāpums. Viņš tikai pirms četriem gadiem iesaistījās politikā. Pirms tam bija vadījis vairākus autonozares uzņēmumus un bija Auto asociācijas valdes priekšsēdētājs.
Kulbergs šo dažu mēnešu laikā izmantojis premjerministra amatu, lai aktīvi un dažkārt arī agresīvi izpaustos sociālajos medijos, kuros gandrīz vai katru dienu stāsta par darīto, pauž attieksmi pret notiekošo, un rada izlēmīga līdera tēlu. Stila maiņa, salīdzinot ar viņa priekšgājējiem, ir krasa, un daudziem tas patīk. Kopš valdības maiņas AS reitingi strauji pieauguši un partija kļuvusi par aptauju līderi. Arī prezidents Rinkēvičs pret jauno premjerministru izrāda atbalstošu attieksmi. Taču ilgtermiņā taktika “vispirms runā, pēc tam padomā,” var būt riskanta, un Kulbergam pēdējos mēnešos jau vairākkārt nācies skaidroties par saviem izteikumiem. Dažbrīd nav arī saprotams, cik lielā mērā viņa teiktais atspoguļo politisko līdzgaitnieku nostāju. Kulbergs nav biedrs nevienā no AS veidojošajām partijām. Jāšaubās, vai visi AS biedri piekrīt, piemēram, viņa kopš kļūšanas par premjeru paustajam, ka Latvijai nebūtu jāizstājas no Stambulas konvencijas.
Kulbergs arī vērsies pret valsts atbalsta piešķiršanu nevalstiskām organizācijām, kuru politikai nepiekrīt, soctīklos uzbrucis sabiedriskās televīzijas žurnālistam, kura sižets par AS priekšvēlēšanu kampaņu viņam nepatika, un uzstāj uz “zelta vīzu” piešķiršanu ārzemniekiem, kas Latvijā iegādājās nekustamo īpašumu. Šajā jautājumā viņš ir vienisprātis ar Aināru Šleseru, kura partijas iespējamai iesaistīšanai valdībā pēc vēlēšanām Kulbergs līdz šim nav pateicis nepārprotamu “nē”.
Latvija pirmajā vietā (8)
Kā liecina nosaukums, Ainārs Šlesers ar savu sesto politisko veidojumu seko jaunākajām politiskās modes tendencēm un cer sevi pasniegt kā Latvijas Trampu. Taču nu jau gandrīz 30 gadus Šlesera politiskais piedāvājums faktiski nav mainījies. Tāpat kā agrāk viņš piedāvā ekonomiskās attīstības programmu, kurā nozīmīga loma ir Austrumu naudai, mērķtiecīgi uzrunā krievvalodīgos vēlētājus, iestājoties pret papildu ierobežojumiem krievu valodas lietošanai, kā arī pie katras iespējas runā par “kristīgām vērtībām”, kurām tagad pieskaita arī vēršanos pret Stambulas konvenciju. Viņam ļoti nepatīk atgādinājumi par “Rīdzenes sarunām”, ko pirms 16 gadiem slepeni ierakstīja Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja un kurās atklājās Šlesera loma centienos Latvijā izveidot Krievijai līdzīgu “varas vertikāli”. LPV Latgales sarakstā galvgalī ir sabiedrotās partijas Kopā Latvijai līderis Aleksandrs Bartaševičs, kuram drošības dienests atteica pielaidi valsts noslēpumam, un viņa partijas valdes locekli Iļju Podkolzinu jūlijā pirmajā instancē notiesāja par spiegošanu Krievijas labā.
Jaunā Vienotība (9)
Jaunās Vienotības politiķi ir sēdējuši premjerministra krēslā 14 no pēdējiem 17 gadiem. Cilvēku dabā ir allaž meklēt kaut ko jaunu, turklāt tik ilga atrašanās varas piramīdas spicē dabiski padara partiju par mērķi visiem pārmetumiem vai neapmierinātībai ar dzīvi un stāvokli valstī. Vienlaikus partijā šobrīd jaušams apjukums un līderu trūkums pēc tam, kad Evika Siliņa pati nogāza savu valdību ar neveiklu mēģinājumu nomainīt aizsardzības ministru. Partijas premjerministra amata kandidāts ir bijušais finanšu ministrs Arvils Ašeradens, kurš pats atzīst, ka piekrita uzņemties šo lomu pēc tam, kad partijas populārākā politiķe – ārlietu ministre Baiba Braže – no tās atteicās.
Tas novedis pie situācijas, kurā JV, kas pārliecinoši uzvarēja vēlēšanās pirms četriem gadiem, šobrīd reitingos ir nedaudz zem 5% robežai, kura jāpārvar, lai iekļūtu Saeimā.
Tomēr JV izkrišana no parlamenta varētu radīt kopš neatkarības atjaunošanas nebijušu situāciju, kad Saeimā nav nevienas centriski labējās partijas ar izteikti rietumniecisku orientāciju. Līdz šim citas partijas bieži vien jutās brīvas veikt dažādus izlēcienus, jo klusībā paļāvās, ka no galējībām paglābs “pieaugušie istabā” — JV, kas uzņēmās valdības vadību gan lielās finanšu krīzes, gan kovida laikā. Grūti prognozēt, kas notiks, ja nebūs vairs neviena, kas spēlē šo lomu.
Ja JV tomēr būs starp nākamās valdības veidotājiem, tā paziņojusi, ka nebūtu gatava iet koalīcijā ar Šlesera LPV.
Progresīvie (14)
Partija pārstāv jaunu tendenci Latvijas politikā – kreisi centrisks spēks, kura kreisums nav aizsegs padomju nostaļģijai. Progresīvo vēlētāju kodolu veido jauni pilsētnieki, kuru uzskati saskan ar viņu vienaudžiem Rietumeiropā un Amerikā – sociāli liberāli, bet ekonomiski vērsti pret neoliberālismu, kam bija noteicošā ietekme pasaulē pēc Berlīnes mūra krišanas. Progresīvie arī sparīgi atbalsta zaļo politiku un tāpēc bieži nonāk konfliktā ar mežsaimniecības un lauksaimniecības nozarēm. Kopš 2021. gada pašvaldību vēlēšanām Progresīvie kļuvuši par vērā ņemamu spēku, kas šobrīd ir trešais populārākais reitingos, par spīti faktam, ka Siliņa savas valdības laikā atlaida gan pirmo partijas virzīto satiksmes ministru, gan aizsardzības ministru par nepietiekami efektīvu rīcību. Progresīvie aktīvi aizstāv Stambulas konvenciju.
Progresīvie paziņojuši, ka nebūtu gatavi iet koalīcijā ar Šlesera LPV.
Pārējie
Zaļo un Zemnieku savienība (4) ir starp Latvijas politikas ilgdzīvotājiem, taču šajās vēlēšanās ir reāla iespēja, ka partija neiekļūs parlamentā. Lai gan ASV sankcijām pakļautā Aivara Lemberga sieva Kristīne ir 2. vietā Kurzemes sarakstā, viņš pats vairs nav ZZS premjerministra amata kandidāts, un viņa vietā nākušajam ekonomikas ministram Viktoram Valainim acīmredzot nav bijušā Ventspils mēra vilkmes. Arī lēmums vispirms atbalstīt Stambulas konvenciju, bet pēc tam to neatbalstīt, nav nesis politiskas dividendes. ZZS neizslēdz iespēju sadarboties ar LPV.
Izteikti krievvalodīgā partija Stabilitātei! (13) izrādījusies tikpat stabila un noturīga kā jebkurš ieraksts tiktokā. Šīs platformas izmantošana pēdējās Saeimas vēlēšanās tai atnesa 11 deputātu mandātus. Kopš tam partijas parlamenta frakcija pilnībā izjuka un partijas līderis Aleksejs Rosļikovs aizlaidās uz Baltkrieviju, lai nebūtu jāstājas tiesas priekšā krimināllietā par nacionālā naida kurināšanu.
Latvijas attīstībai (11) meklē ceļu atpakaļ uz Saeimu. Partija var lepoties ar sarežģītās, bet nepieciešamas 2021. gada novadu reformas realizēšanu, kā arī ilgi kavētās pudeļu depozītu sistēmas ieviešanu, taču pēdējās Saeimas vēlēšanās tai pietrūka pavisam nedaudz balsu, lai pārvarētu 5% barjeru. Arī pērnā gada pašvaldību vēlēšanās rezultāti nebija spīdoši, Rīgas domē tā neiekļuva. Šajās vēlēšanās sarakstam trūkst populāru līderu un to turpina vajāt pārmetumi par azartspēļu nozares lobēšanu.
Pazīstamais režisors Alvis Hermanis cerēja, ka nikni ieraksti soctīklos ļaus viņa izveidotajam sarakstam Mēs mainām noteikumus (2) savākt pietiekami daudz pret JV noskaņoto balsis, lai iekļūtu Saeimā. Tomēr partijas programmas vienīgais skaidrais piedāvājums ir ieviest Latvijā jaunu vēlēšanu sistēmu. Sarakstu rotā virkne kandidātu, kas gatavi ielēkt jebkuros politiskajos ratos, kuros tiem atrodas vieta. Pats Hermanis gan pretendē uz premjerministra amatu, gan uzstāj, ka ievēlēšanas gadījumā darbu teātrī nepametīs. Siliņas valdības krišana likusi noplakt emocijām, uz kurām Hermanis spēlēja, un krietni mazinājusi viņa izredzes pārvarēt 5% robežu.
Pēc izgāšanās iepriekšējās Saeimas vēlēšanas, kad Saskaņas centrs (3) krietni svārstījās savā nostājā pret Krievijas agresiju Ukrainā un neiekļuva Saeimā, partijas ilggadējais līderis Jānis Urbanovičs nolēmis vēl vienu reizi mesties cīņā par krieviski runājošo balsīm. Taču jauna piedāvājuma nav, laipošana par Ukrainu turpinās, un ir grūti iedomāties, ka viņš spēs sekmīgi konkurēt ar SV/AJ.
Partiju Austošā Saule Latvijai (12) izveidoja Nacionālās apvienības bijušais ģenerālsekretārs Raivis Zeltīts kā vēl radikālāku alternatīvu NA. Saeimā partija diezin vai iekļūs, bet atņemt balsis Zeltīta bijušajai partijai tā varētu.
Antivaksera Alda Gobzema politiskais ceļš kļūst jo gadus, jo dīvaināks. 2019. gadā viņam pat tika piedāvāta iespēja izveidot valdību, bet kopš neveiksmes 2022. gada vēlēšanās viņš pārcēlies uz Spāniju, mainījis vārdu uz Arigo Toro, un tagad vada Gobzema sarakstu (6), kurā nav neviena Gobzema.
Savulaik Jaunās Konservatīvās partijas (10) karogs bija cīņa pret korupciju, bet tagad tajā vairs nav neviena no līderiem, kas tai atnesa panākumus 2018. gada vēlēšanās. Sarakstā vienīgais kaut cik pazīstamais vārds ir Jānis Citskovskis, bijušais Valsts kancelejas vadītājs, kurš ir arī vienīgais apsūdzētais krimināllietā par iespējamo naudas izšķērdēšanu saistībā ar premjerministra Krišjāņa Kariņa komandējumiem izmantotajām lidmašīnām. Citskovskis savu vainu noliedz.
Ar visu partiju sarakstiem un programmām iespējams iepazīties Centrālās vēlēšanu komitejas mājas lapā cvk.lv. Atgādinām, ka visi vēlētāji ārzemēs balso Rīgas vēlēšanu apgabalā. Raksts iesniegts publicēšanai 31. augustā un atspoguļo politisko situāciju tajā brīdī.
Ko partijas saka par atbalstu Ukrainai?
1. Suverēnā vara/Apvienība Jaunlatvieši
Ukrainu nepiemin, bet raksta “nepieļaut Latvijas iesaistīšanos militārajos konfliktos, tai skaitā to finansēšanu”.
2. Mēs mainām noteikumus
“Īpaši stiprināsim divpusējas attiecības ar tuvākajiem sabiedrotajiem: ASV, Baltiju, Somiju, Poliju, Ukrainu, Lielbritāniju.”
3. Saskaņas Centrs
“Ārpolitikā balstīsimies ANO Statūtos un Latvijas suverenitātē, nosodot Krievijas agresiju pret Ukrainu.”
“Atbalstīsim proaktīvu diplomātiju taisnīgam mieram, saglabājot Ukrainas suverenitāti, teritoriālo integritāti un drošības garantijas.”
4. Zaļo un Zemnieku savienība
“Stiprināta dalība ES un NATO, nelokāms atbalsts Ukrainai un Latvijas uzņēmēju iesaiste tās atjaunošanā”.
5. Nacionālā apvienība
“Atbalstīsim Ukrainu militāri, politiski un ekonomiski līdz uzvarai; iestāsimies par tās uzņemšanu ES un NATO.”
6. Gobzema saraksts
“Krievijas un Ukrainas konfliktā Latvija neieņems aktīvu, priekšplānā ejošu pozīciju, kas nepamatoti palielina riskus mūsu pašu drošībai. Mūsu fokuss ir pragmatiska reālpolitika, diplomātija un miers.”
7. Apvienotais saraksts
“Turpināsim nelokāmu atbalstu Ukrainai”.
8. Latvija pirmajā vietā
“Atbalstīsim Ukrainas iestāšanos ES”.
9. Jaunā Vienotība
“Turpināsim visaptverošu politisku, militāru un diplomātisku atbalstu Ukrainai līdz taisnīgam mieram un Ukrainas eiroatlantiskajai integrācijai. Uzturēsim starptautisko spiedienu pret Krieviju, stiprināsim sankcijas un pārtrauksim ekonomisko ietekmējamību no Krievijas un Baltkrievijas.”
10. Jaunā konservatīvā partija
“Veidosim MILITĀRI TEHNOLOĢISKU ALIANSI AR UKRAINU, pārņemot kara pieredzi un attīstot kopīgus aizsardzības industrijas projektus.”
11. Latvijas attīstībai
“Turpināsim visaptverošu politisko, militāro un humāno atbalstu Ukrainai līdz taisnīga un ilgtspējīga miera panākšanai. Ukrainas uzvara ir Latvijas un visas Eiropas drošības interesēs.”
12. Austošā saule Latvijai
“Sekmēsim ciešāku sadarbību starp Skandināvijas, Baltijas valstīm, Poliju un Ukrainu. Atbalstīsim Ukrainas ceļu uz NATO.”
13. Stabilitātei!
Ukrainu nepiemin, taču programmā ir sekojošie punkti: “atjaunot ekonomisko sadarbību ar Krieviju un Baltkrieviju,” “pārskatīt Latvijas dalību ekonomiskajās sankcijās,” un “valsts neitralitātes atjaunošana un atteikšanās no dalības militāros konfliktos starp citām valstīm.”
14. Progresīvie
“Latvijai jābūt aktīvai NATO austrumu flanga valstij, kas reaģē, paredz un novērš draudus sadarbībā ar NATO, ES, NB8+, Poliju, Lielbritāniju un Ukrainu.”
Raksts ir sagatavots LNAK pasūtinājumā ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild autors Pauls Raudseps.